Daudz ir gadījies dzirdēt par nepieciešamību Latvijā veicināt zinātnes attīstību, kā arī apņemšanos no valsts puses atbalstīt jaunos zinātniekus. Viss jau būtu labi, ja nesekotu aiz visiem šiem apgalvojumiem un saukļiem apzināta valsts politika uzlikt papildus šķēršļus iespējām piekļūt pie valsts īpašumā esošiem resursiem.

Daudz ir gadījies dzirdēt par nepieciešamību Latvijā veicināt zinātnes attīstību, kā arī apņemšanos no valsts puses atbalstīt jaunos zinātniekus. Galu galā arī slavenā „Gaismas pils" tiek veidota ar mērķi veicināt izglītības attīstību Latvijā. Viss jau būtu labi, ja nesekotu aiz visiem šiem apgalvojumiem un saukļiem apzināta valsts politika uzlikt papildus šķēršļus iespējām piekļūt pie valsts īpašumā esošiem resursiem, kas ir nepieciešami pētnieciskajam darbam. Un šeit runa ir par resursiem, kas ir nepieciešami Latvijas vēstures pētniecībai, izmantojot tepat Latvijas muzejos esošos krājumus.  

Jānorāda, ka divi no Latvijas lielākajiem valsts pārvaldē esošajiem muzejiem, proti, Latvijas Nacionālais vēstures muzejs un Latvijas kara muzejs lepojas ar plašu krājumu, kurā glabājas vērtīgi dokumenti un priekšmeti no dažādiem Latvijas vēstures periodiem, kuri teorētiski ir pieejami pētnieciskajam un izglītības darbam (šī norma ir iekļauta abu muzeju darbības nolikumos). Tomēr par šādu iespēju – piekļūt muzeja krātuvē esošajiem materiāliem, ir jāmaksā. Un cenrādis, kas ir pieejams, gan Kara muzeja, gan Nacionālā vēstures muzeja mājas lapās, nav no tiem lētākajiem. Tā kā nepiederošas personas netiek pielaistas pie krātuves fondu dokumentiem (kas ir saprotams), tad muzeja lietu atlasi veic speciālists, kuram ir uzticēta krātuves darba organizācija, par katru atlasīto priekšmetu no pasūtītāja, pieprasot 50 santīmus. Šāda cena varbūt nesagādātu lielas neērtības, ja interesējošie dokumenti ir tikai kādi 3 vai 4, bet, ja interesējošās vienības ir 100, kā tas ir gadījumā, piemēram, ar propagandas plakātiem, kas veidoti pēc II Pasaules kara Latvijā? Vai pētniekam ir jāatvadās no 50 latiem? Papildus jānorāda, ka par identisku darbu Kara muzejs atšķirībā no Nacionālā vēstures muzeja prasa tikai 24 santīmus. Kur ir atšķirība – abi muzeji ir valsts iestādes, kuru darbību regulē valsts, un abu muzeju gadījumā sanāk, ka viena valsts iestāde ar tādiem pašiem resursiem vienu darbu var veikt uz pusi lētāk nekā otra. Rodas jautājums, cik pamatoti tiek noteikti muzeju pakalpojumu cenrāži un vai tie vispār ir balstīti uz reāliem veicamā darba apjomiem?  

Ņemot vērā, ka pētniekam muzeja īpašumā esošie materiāli ir nepieciešami tālākai zinātniskajai darbībai, tad izvēle „maksāt", protams, tiek izdarīta, bet ar to vien maksas pakalpojumi nebeidzas. Ja interesējošais materiāls ir vizuāls objekts, pētniekam ar vienu reizi vien uz šo priekšmetu palūkoties nav jēgas, jo nopietna analīze par šo priekšmetu nav veicama (tas attiecas uz jau pieminētajiem plakātiem), jo nekāds konspekts kā rakstīta avota gadījumā nav iespējams. Līdz ar to, lai turpinātu nopietnu darbu pie katras pētniecības avota vienības, ko muzejs ir atlasījis, nepieciešams izgatavot kopiju. Un šajā brīdī cenrādis kļūst vēl „iepriecinošāks" – Nacionālajā vēstures muzejā tas maksā 2 Ls par fotogrāfiju, ja pasūtītājs kopiju izgatavo ar personiskajiem līdzekļiem! Savukārt Kara muzejā nemaz nav norāde, ka fotografēšanu varētu veikt ar personiskajiem līdzekļiem, tur automātiski tiek piedāvāti muzeja pakalpojumi par 3,54 Ls.  

Izvērtējot cenrādi, rodas jautājums, par ko Nacionālais vēstures muzejs pieprasa 2 latus, jo gadījumā, kad pasūtītājs izmanto savus līdzekļus fotografēšanai, muzeja resursi šim procesam netiek izmantoti, turklāt autortiesības uz priekšmetiem, kas atrodas tā krājumā muzejam nav. Autortiesību likumā šāda situācija nav atrunāta.  

Minētā situācija ar materiālu izmantošanu pētnieciskiem nolūkiem ir novērojama arī valsts arhīvos, kas atšķiras ar to, ka iepazīšanās ar materiāliem ir bez maksas, savukārt arī arhīvos nav iespējams izgatavot kopijas ar saviem personīgajiem līdzekļiem. Arī šeit nav saprotams, kāpēc pētniekiem tiek apgrūtināts zinātniskais darbs. Ja visu aizliegumu pamatā ir bažas par dokumentu saglabāšanu, tad to var regulēt ar dažādiem tehniskiem ierobežojumiem fotografēšanai (aizliegt izmantot zibspuldzi).  

Tā kā ne muzeji, ne arhīvi nevar nodrošināt adekvātu piekļuvi to krājumā esošo materiāliem, rodas jautājumus, kam šie materiāli ir domāti. Kāpēc cilvēki, kas ir nodokļu maksātāji, no kuru iemaksām valsts budžetā tiek nodrošināta gan muzeju, gan arhīvu materiālu uzturēšana, netiek nodrošināti ar iespēju brīvi piekļūt informācijai un ir spiesti maksāt lielas summas par pakalpojumiem, kuru pamatojums nav pat īsti skaidrs? Un vai valsts, Ministru kabinetam izdodot rīkojumus, kas atļauj uzlikt pētniekiem maksas pakalpojumus, nenonāk pretrunā ar sevis sludināti ideju par plašu un pieejamu zinātnes un izglītības darbu Latvijā?

 

Rakstu sagatavoja Ginta Brūmane, vēstures doktorante.