Uzdūros internetā lieliskam rakstam, kas apraksta samuraju, bruņinieku, mednieku, burvju, mistiķu un visādi citādi vēsturiski spēcīgāku cilvēku ideoloģiju, balstoties uz nāves apzināšanos. Tā kā šādu rakstu būtību var izprast tikai dzimtajā valodā, ņēmu un iztulkoju.

 

Kad cilvēks izvēlas sev citu ceļu, viņš apzinās, ka ierastā ikdiena ir jāatstāj aiz sevis. Šī doma jau pati par sevi ir biedējoša. Tas nozīmē, ka ikdienišķā pasaule vairs nav viņa iespēju robeža. Tas nozīmē, ka cilvēkam ir jāadoptējas jaunajā dzīves telpā. Pirmā lieta, kas cilvēkam šajā brīdī ir jāveic, ir jāvēlas kļūt par karotāju. Biedējošā zināšanu būtība neatstāj citu iespēju kā tikai kļūt par karotāju.

Kad zināšanas sāk kļūt biedējošas, cilvēks apzinās, ka nāve ir viņa dzīves neatvairāms partneris, kas ikdienas seko tai līdz. Katrai zināšanu mazākajai daļiņai, kas ir pietiekami ietekmīga, dzinējspēks ir nāve. Nāvei ir tas pieskāriens, kas padara to, kam tā ir pieskārusies, par varenu.

Cilvēks, kas iet šo ceļu, uz katra soļa saskaras ar iespējamu tūlītēju iznīcināšanu un nenovēršami sāk apzināties savas nāves neizbēgamību. Bez nenovēršamās nāves apziņas viņš būtu tikai vienkāršs cilvēks, kas veic ikdienišķus darbus ikdienišķā dzīvē. Viņam trūktu nepieciešamā potenciāla un koncentrēšanās spējas, kas padara vienkāršu cilvēku par nopietnu spēku.

Tātad, lai kļūtu par karotāju cilvēkam, patiesi, ir jāapzinās, ka viņš ir mirstīgs. Savas nāves apzināšanās, ikvienu no mums fokusē uz sevi pašu, bet šāda reakcija ir mūsu dzīves ierobežošana. Tātad nākamais, kas nepieciešams karotājam, ir sevis norobežošana. Nenovēršamās nāves apziņa, nomainot apsēstību, kļūst par vienaldzību.

Tagad Tev ir jānorobežojas no sevis, jānorobežojas no visa. Tikai apziņa par paša nāvi spēj pietiekami to norobežot, lai spētu ļauties visām iespējām.

 

"Tikai tad, kad esi pazaudējis visu, Tu spēj paveikt jebko." ~Tyler Duren, Fight club

 

Tikai ideja par savu nāvi spēj cilvēku pietiekami norobežot, lai tas sev nespētu atteikt neko. Šāds cilvēks, tomēr, neko nealkst, jo viņš ir ieguvis klusu līksmi par visu savā dzīvē un ar to saistīto. Viņš zina, ka dzīvē viņam seko nāve, kas nekam neļaus pieķerties mūžīgi, tādēļ viņš dzīvē izmēģina visu no visa.

No sevis norobežojies cilvēks, kas zina, ka viņam nav iespēju izvairīties no savas nāves, patur tikai vienu lietu, kas viņu stiprina - savu lēmumu varu. Viņam jābūt, kā saka, savu lēmumu valdniekam. Viņam ir pilnībā jāsaprot, ka viņa lēmumi ir viņa paša atbildība un pēc brīža, kad viņš tos ir veicis, vairs nav laika tos nožēlot vai apvainoties. Viņa lēmumi ir neatgriezeniski, jo viņš zina, ka nāve nedos iespēju viņam nekam pieķerties.

Tātad, ar savu apziņu par nāvi, nošķirtību un savu lēmumu spēku karotājs virza savu dzīvi stratēģiski. Savas nāves apziņa padara viņu nošķirtu un klusi kaislīgu; lēmumu spēks ļauj viņam izvēlēties bez nožēlas un viss, ko viņš izvēlas, ir stratēģiski izdevīgākais; un visu, ko viņš dara, viņš paveic ar baudu un kaislīgu efektivitāti.

Tas, ko Tu tagad dari, iespējams, ir Tavs pēdējais darbs uz šīs zemes. Tā var būt, tik pat labi, Tava pēdējā cīņa. Nav garantijas, ka Tu nodzīvosi vēl pat vienu minūti. Ja šī ir Tava pēdējā cīņa, tad es teiktu, ka Tu esi idiots! Tu savu pēdējo darbu paveic stulbā noskaņojumā.

Tev nav laika, draugs, nav laika! Nepiekrīti man. Dari! Es rekomendēju Tev darīt, un tas ir ievērot, ka Tava dzīve neturpināsies bezgalīgi. Izmaiņas atnāk pēkšņi un negaidīti. Tāpat nāk arī nāve. Ir cilvēki, kas ir ļoti rūpīgi un uzmanīgi katrā savā darbībā. Viņu laime ir rīkoties ar pilnu apziņu, ka viņiem nav laika; tādējādi viņu rīcībai ir īpašs spēks.

Rīcībā ir spēks. Īpaši tad, kad persona, kas veic darbu zina, ka tā ir pēdējā cīņa. Ir dīvaina un aptveroša laime darbā, ko veic apzinoties, ka tas darbs, ko veic tik pat labi varētu būt Tavs pēdējais darbs šajā saulē. Es iesaku pārdomāt Tev savu dzīvi un apskatīt savus darbus citā gaismā.

Tev nav daudz laika, draugs! Tāda ir cilvēka radības nelaime. Nevienam no mums nav pietiekami daudz laika. Taviem darbiem nav iespējas būt tikpat izjustiem, tikpat spēcīgiem un tikpat saistošiem kā darbiem, ko ir paveicis cilvēks, kurš apzinās, ka viņš cīnās savas dzīves pēdējā cīņā.

Mēs visi mirsim. Tur ārā ir kaut kas, kas mani gaida, noteikti; Es tam pievienošos, arī noteikti. Izmanto to. Fokusē savu uzmanību starp sevi un savu nāvi, bez nožēlas vai bēdām. Fokusējies uz fakta, ka Tev nav laika un atbilstoši šai nostājai turpināt savu darbību. Ļaujiet savam darbam būt pēdējam šai saulē. Tikai šādos nosacījumos Tavi darbi iegūs savu patieso spēku un vērtību. Citādi tie kļūs, lai cik ilgi Tu arī dzīvotu, par bikla cilvēka darbiem. Nav laika biklumam, jo biklums piespiež Tevi pieķerties kaut kam, kas ir tikai Tavās domās. Tas mierinās Tevi tikai īslaicīgos miera brīžos, bet tad lieliskā un mistiskā pasaule uzrunās Tevi, kā tā uzrunā katru no mums, un Tu sapratīsi, ka Tavi pārliecinošie darbi nemaz nav bijuši tik pārliecinoši. Esot kautriem, mēs ierobežojam mūsu iespējas izpētīt un izmantot mūsu likteni kā cilvēkam.

“Mūsu nāve mūs gaida un šī var būt mūsu pēdējā cīņa šajā saulē. Es to saucu par cīņu, jo tās ir pūles. Lielākā daļa cilvēku no vienas rīcības pie otras dodas bez pūlēm un pārdomām. Savukārt mednieks, gluži pretēji, apsver katru savu rīcību; un tā kā viņš visskaidrāk apzinās savu nāvi, viņš rīkojas pārdomāti, tā, ka katra darbība ir viņa pēdējā cīņa. Tikai muļķis neievērotu kāds pārspēks ir medniekam pār viņa līdzcilvēkiem. Mednieks pienācīgi respektē savu pēdējo cīņu. Ir tikai dabiski, ka viņa pēdējais darbs šajā saulē ir viņa labākais darbs. Tas sagādā zināmu prieku. Tas notrulina baiļu asumu.” ~Kastanjeda.  

informācija ņemta no 

http://happybrainstorm.com/index.php/QUIRKY-Use-YOUR-DEATH-as-your-advisor.html